Regīna Ezera
Regīna Ezera (īstajā vārdā Regīna Kindzule, dzimusi Regīna Šamreto 1930. gada 20. decembrī, mirusi 2002. gada 11. jūnijā) bija latviešu rakstniece, prozaiķe, eseju, recenziju un interviju autore. Strādājusi kā tulkotāja, atdzejotāja. Viņas darbos ir atrodami sapņu, vīziju, neapzinātā iespaidi. Tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latviešu psiholoģiskās prozas autoriem.
Dzimusi 1930. gadā Rīgā namdara Roberta Šamreto un viņa sievas Lūcijas ģimenē. Viņas tēvs bija no jauktas poļu-vāciešu, bet māte no poļu-latviešu ģimenes, ģimenes valoda bērnībā bija poļu valoda. Otrā pasaules kara beigās viņa kopā ar vecākiem 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet dzimtenē atgriezās 1945. gada oktobrī. Mācījās Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā. No 1950. gada studēja LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. 1951. gadā apprecējās ar Jēkabu Lasenbergu, viņiem piedzima divas meitas — Inese un Ilze.
Strādāja laikrakstā “Рionieris” (1954—1957) un žurnālā “Bērnība”, kas 1955. gadā publicēja viņas tēlojumu “Pat īkšķis nelīdzēja”. 1958. gadā otrreiz apprecējās ar Česlavu Kindzuli, viņiem piedzima meita Aija. 1961. gadā tika izdots viņas stāstu krājums “Un ceļš vēl kūp”. 1976. gadā pēc rakstnieces romāna Aka uzņēma filmu Ezera sonāte (režisori Gunārs Cilinskis un Varis Brasla). 1978. gadā viņa pārcēlās uz dzīvi lauku mājās Daugavas kreisajā krastā.
Mirusi 2002. gada 11. jūnijā savās lauku mājās Ķeguma novada “Briežos”, apbedīta Tomes kapsētā.
1930-2002
Rakstniece
