Saulcerīte Viese (02.08.1932 – 24.12.2004)

Savādi un neparasti ir cilvēku likteņi. Visi gaidām Ziemassvētkus kā saulgriežu laiku, saule pavēršas uz pavasara pusi, dienas kaut pa mirklim kļūst garākas, sirdī mostas jauna ticība. Ziemassvētkos cits citam vēlam prieku, mieru, laimi, tā darīju arī es, uzrakstīju apsveikuma vārdus savai darba kolēģei, Raiņa pētniecei Gundegai Grīnumai, bet Ziemassvētku pirmajā dienā atnāca atbildes vārdi: “Prieka šogad nekāda. Aizgājusi Saulcerīte Viese.” Aizgājusi. Viens vienīgs īss, strups vārds. Nežēlīgs. Aizgājējai vārds bija neierasts, taču Ziemassvētku laikam īsti atbilstošs – Saulcerīte. Laikam gan toreiz vecāki, raugoties mazajā meitiņā, domāja par sauli un, pieaugusi būdama, daudziem viņa tiešām atnesa sauli: ar savu darbu, mīlestību, literatūras izpratni, ar savām grāmatām.

Mūsu ceļi savijās visai sen – Zinātņu akadēmijā gatavojām Raiņa Kopotu rakstu akadēmisko izdevumu, gandrīz katru dienu nācās aizstaigāt uz toreizējo Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju, un tur senās Rīgas pils velvēs allaž varēja sastapt spriganu, atļaujos teikt, jaunieti – tā bija fondu glabātāja Saulcerīte Viese, saņemot fondu glabāšanas atslēgas, viņai bija tikai divdesmit seši gadi. Raiņa muzejs bija viņas darbības sākotne, tur Saulcerīte pavadīja dienas un gadus, diendienā būdama kopā ar rakstnieku rokrakstiem, atmiņām, piemiņas lietām, un šie fondu materiāli kļuva par drošu pamatu viņas turpmākajam darbam. Saulcerīte Viese izauga par rakstnieci, taču viņas darbos arvien rokām sadodas divas mūzas – māksla un zinātne, rakstniecība un literatūrpētniecība.

Nenovērtējams bija Saulcerītes Vieses padoms jau minēto Raiņa Kopotu rakstu kārtošanā, un bija īpaši svarīgi, ka šo padomu dod teicama Raiņa daiļrades un biogrāfijas pārzinātāja. Viņa atvēra toreiz vēl nezināmas Raiņa literārās darbības lappuses, ko pēc gadiem ietvēra grāmatā “Jaunais Rainis” (1982). Tās pirmajai nodaļai likts zīmīgs moto: “Aiziet pusmūža, pirms turam sevi rokās …” Tie ir Raiņa vārdi.Saulcerīte Viese bija jaunatklājēja, viņa iepazīstināja mūs ar jaunības dienu vēl neiepazīto Raini, viņa atklāja Aspaziju – visā visumā un pilnībā, ar katru gadu ejot dziļāk un dziļāk viņas personības un daiļrades izpētē. Šiem viņas pētījumiem arī varētu likt kopīgu virsrakstu “jaunā Aspazija”, ne gados jaunā, bet no jauna ieraudzītā, no jauna atklātā, no jauna visā pilnībā izpētītā. Saulcerīte Viese ir izcilākā Aspazijas un viena no izcilākajām mūsdienu latviešu literatūras pētniecēm. Vispirms viņas kārtojumā iznāca divi Aspazijas dzejas sējumi (1966), sekoja divi lugu sējumi (1968), pēc tam Saulcerīte Vieses apkopojoša monogrāfija “Aspazija” (1975), tad plašs Aspazijas Kopotu rakstu izdevums sešos sējumos (1985–1988), un kā pētnieciskā darba vaiņagojums – plaša monogrāfija, reizē romāns ar zīmīgu nosaukumu “Mūžīgie spārni” (2004). Tā vien liekas, ka arī Saulcerīti Viesi nesa mūžīgi spārni – ideju spārni, taču viņa prata sasaistīt zemi ar debesu tāli, viņas grāmatās jaušams stabils, zemē sakņots pamats un tam līdzās vēriens, plašums, domas lidojums.Pārlūkojot Saulcerītes Vieses darbu sarakstu, pārņem apbrīna un cieņa, cik daudz cilvēks var paveikt, ja viņš nečīkst, bet dara. Gribu vēl piemetināt, ka Saulcerīte Viese bija mūsu Zinātņu akadēmijas Goda locekle un rosīgi ņēma dalību kopējos pasākumos.

Saulcerīte aizgāja pēkšņi, negaidot. Bijām paraduši viņu redzēt spirgtu, možu, ierosmju pilnu. Vēl pirms pāris dienām … Un nu viņas vairs nav. Saulcerīte mīlēja mūsu tautas dziesmas, vēl tad, kad tas oficiāli nebija pieņemts, svētku reizēs uzģērba tautas tērpu, un sagadījās tā, ka viņa aizgāja, sekojot senču tradīcijām. J. A. Jansonam ir tautas dziesmu krājums “Sidraba vītols”, vienai no apakšnodaļām likts virsraksts “Kā un kad ir labi mirt”, tajā atrodam tautas dziesmu, kas bieži citēta:
Dod, Dieviņ, tā nomirt,Kā nomira tēvs māmiņa:Tēvs nomira, rij’ kuldams,Māte, maizi mīcīdama.Tā aizgāja arī Saulcerīte Viese. Iztēlē skatu viņu ar grāmatu “Mūžīgie spārni rokās”, apstarotu, acīm redzot, bija dzimusi jauna iecere! Tikai …Tas bija skaists, ražens mūžs.

Viktors Hausmanis

Zinātnes Vēstnesis
2005. gada 10. janvāris: 1 (293)

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība

  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2

Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība
  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2
Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv