Sveicam Ainu Atvari 80 gadu jubilejā!

MEŽAPARKA SKOLOTĀJA
Rīgas skolotāja Aina Atvare, pabeigusi caurskatīt matemātikas burtnīcu kaudzi, ņem rokās balta papīra lapas un raksta beletrizētas pedagoģiskas pārdomas. Redzēts, piedzīvots un pārdzīvots tik daudz, ka gribas un gribas kaut daļu no tā izstāstīt citiem.” Šos vārdus tālajā 1974. gadā rakstījis Ilgonis Bērsons skolotājas pirmās grāmatas “Pirmie vizbuļi” ievadā. Autore grāmatas apakšvirsrakstam izvēlējusies daudznozīmīgu nosaukumu – “Pedagoģiskas pārdomas”.

Līdzīgi varētu dēvēt arī manu sarunu ar jubilāri vienu nedēļu pēc nozīmīgās dienas šogad novembrī. Papildinājumam vēl klāt varētu pielikt – “par dzīvi”, jo dienas vadītas ļoti piepildīti un daudzpusīgi. Arī pašlaik. To apliecina kaut vai tas, ka mūsu saruna varēja notikt nedēļu pēc jubilejas datuma. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka katru dienu pie skolotājas Atvares ciemojās kāda cilvēku grupa, ar kuru saistās viņas dzīves posmi – gan pirmā audzināmā klase, pirmais izlaidums, visilgāk audzinātā klase, gan draugi no Rīgas pensionēto skolotāju kluba, kuru Aina Atvare vadīja ilgus gadus. Un kur tad vēl paši tuvākie – bērni, mazbērni, radi un ģimenes draugi.

– Un tā vēl joprojām mana jubileja turpinās, – joko jubilāre, rādot man ar ziediem pilno viesistabas galdu, plauktus un saņemto pastkartīšu kaudzi. Un par katru sveicēju ir kāds mīļš vārds sakāms vai atgadījums stāstāms. Es ieminos, ka te jau sanāktu vesels romāns. Atvares kundze to apstiprina:
– Vēl jau vajadzētu gan divus darbus uzrakstīt, tad būtu visi pieci simti, tagad tikai 498. Bet pašlaik neko neesmu rakstījusi, tikai lasu grāmatas, ko bērni man piegādā, arī pārlasu sen zināmās.

Un tā mūsu saruna aizvirzās nevis par skolotājas, bet par literātes darbību.
– Jā, kādreiz nodarbojos arī ar literatūru, rakstīju gan humoreskas, gan pedagoģiskus rakstus, arī atjautības uzdevumus un krustvārdu mīklas. Daudz pieredzēts un vērots divdesmit gados skolotājas darbā. No savu audzēkņu “stiķiem un niķiem” sakrājušies mirkļi, ko var izmantot literārā darbā. Sāku 1961. gadā, kad pavisam negaidīti žurnāla “Dadzis” konkursā saņēmu prēmiju. Līdz tam bija mazi darbiņi bērniem, kas bija publicēti laikrakstā “Pionieris” un citur. Viena humoreska publicēta arī vācu valodā.

Mums tolaik interesants darbs ritēja Poligrāfiķu kluba literārajā pulciņā, ko vadīja rakstnieks Ilgonis Bērsons. Arī vēl tagad sazvanāmies, pārrunājam par daudz ko. Neuzskatu sevi par literāti, nezinu neko par literatūru speciāli, ko vajadzētu zināt, jo esmu taču matemātiķe. Zināma līdzība te ar izteicienu: “Iemīlēties vēl nenozīmē mīlēt.”

Ne tikai matemātika un literatūra. Jaunībā man patika arī dejot un sportot. Vācu laikā mācījos Jelgavas Skolotāju institūtā un daudz brīvā laika pavadīju deju strudijas nodarbībās. Savukārt Jelgavas teātrī piedalījos izrādēs, kur, starp citu, lugā “Runga, iz maisa!” uz skatuves biju kopā ar aktrisi Elzu Radziņu. Dejošanai pievienojās basketbols, bet tas jau bija vēlāk – Politehniskajā institūtā. Te, lūk, fotogrāfijā esam Maskavā, Sarkanajā laukumā, dejojām par godu Fizkultūriešu dienai, bet te – basketbola sacīkstes Odesā. (Daudzajās fotogrāfijās, ko man rāda sarunu biedre, skatāmies gan slaidu, emocionālu dejotāju ar un bez plīvuriem, gan nopietnu vingrotāju ar karogiem Sarkanajā laukumā.)

Man interesēja ne tikai fiziskās darbošanās , bet gribējās arī “iekustināt prātu”, tādēļ daudz lasīju. Tas viss lieliski noderēja vēlāk, skolotājas darbā. Sāku Mežaparka 47. pamatskolā, tā mana pirmā darba vieta. Pēc tam četrus gadus Purvciemā, tad – Čiekurkalna 8. vidusskolā. No visiem daudzajiem gadiem varu secināt, ka ir ļoti būtiski, ja skolotājs strādā “ar jēgu un arī ar dvēseli”. Jāpārvalda un smalki jāzina ne tikai savs priekšmets, nepieciešamas arī cilvēciskās vērtības, lai mudinātu bērnus pilnvērtīgam attīstības procesam.

Visādi jau ir gājis – gan audzinājām, gan bārāmies. Es devu dažādus atjautības uzdevumus, daudzi netika ar tiem galā. Iestudējām ludziņas, braucām vairāku dienu ekskursijās. Šajos braucienos es viena pati tiku ar bērniem galā, vajadzēja tikai uzņēmību, un viss izdevās: kāpām Saules kalnā, izstaigājām Aglonas baziliku un tās apkārtni (tolaik tas neietilpa “obligātajā literatūrā”), iepazināmies ar Pleskavas muzeju vērtībām. Veselu nedēļu pavadījām braucienā uz Maskavu un Ļeņingradu. Toreiz mums bija noīrēts speciāls vagons, kurā arī nakšņojām.

Tolaik bērni Mežaparka skolā bija ļoti tuvi, draudzīgi, arī disciplinēti. Vecāki bija atsaucīgi – izrīkoja galdus, cepa kūkas. Bija lieliski kolēģi, piemēram, brīnišķīgā latviešu valodas skolotāja Betija Kalniņa. Skolas telpas bija mājīgi iekārtotas. Manuprāt, vide, rajons, apkārtējie apstākļi ļoti ietekmē gan bērnu attīstību, gan uzvedību. Varu salīdzināt abu skolu bērnus – Mežaparka un Čiekurkalna. Mežaparka bērni vairāk tiecās pēc izglītības, bija dzīvesgudrāki, ja tā var teikt. Arī ģimenes, bērnu vecāki bija zinošāki, ar lielāku interesi un atbildību par bērniem.

Diemžēl es to nevaru teikt par šodienas Mežaparku. Šeit ienākuši Mežaparkam neparasti cilvēki, ar citādu dzīves vērtību izpratni, – ielikuši savu naudu un nu dzīvo katrs aiz sava žoga. Vecie iedzīvotāji izdzenāti kur kurais, viņu ietekme uz sabiedrības kopējām raksturiezīmēm zudusi. Iespējams, vairāk vajadzētu pulcināt visus kopā, atklāt tās garīgās vērtības, kas savulaik Mežaparku pacēla pāri citiem Rīgas rajoniem. Domāju, ka tas noteikti vēl ir atgūstams, jo gaišu prātu te netrūkstTo savam Mežaparkam novēlu no sirds. Un arī gaišus Ziemassvētkus!

Pie jubilāres ciemojās Biruta Bernacka

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
“Mežaparks – Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā”

2006. gada 14. decembrī

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība

  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2

Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība
  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2
Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv