Dzejnieka mūza un sargeņģelis

Lizete Skalbe (1886.14.IX – 1972.2.IX) – tulkotāja, kura, pati nebūdama daudz skolota, pārvaldīja astoņas svešvalodas un latviešu lasītājiem dāvāja skaistākos skandināvu rakstnieku darbus, tulkojot tos no oriģinālvalodas, par ko 1965. gadā ieguva Zviedrijas Karaliskās akadēmijas prēmiju un daudzu jo daudzu pateicīgo lasītāju cildinājuma un pateicības vārdus. Sieviete, kura dzemdēja un izauklēja divus bērnus, dēlu Jāni un meitu Ilzi. 1944. gadā, kopā ar vīru Kārli un Ilzes ģimeni dodoties emigrācijā uz Zviedriju, no Jāņa, pati to vēl nezinādama, Lizete šķīrās uz visu atlikušo mūžu…
Viņa – dzejnieka un politiķa Kārļa Skalbes dzīvesbiedre, vienlaikus mūza un sargeņģelis. Abi iepazinās, kad Lizetei bija tikai sešpadsmit. Un sāka dzīvot kopā, jo mīlestība likās lielāka par aizspriedumiem un ļaužu valodām. Var tikai nojaust, ko divdesmitā gadsimta sākumā dzīvojošam meitēnam maksāja tāda atļaušanās. Var tikai nojaust, kā tas ir – diendienā būt līdzās Dzejniekam, tik lielai personībai, kāds bija Skalbe. Un vienlaikus pavisam parastam cilvēkam. Pirmajā reizē uz savām kāzām viņš, citas darīšanas kārtodams, aizmirsa ierasties. Kad dzima bērni, Lizetei līdzās viņa nebija. Atkal jāsaka – var tikai nojaust, kā viņa jutās. Bet saprata. Un piedeva, neko nepārmetot. Pēc vīra nāves 1946. gadā palikusi viena, Skalbes kundze līdz sava mūža vakaram turpināja rūpēties par dzejnieka literārā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Jo otra tāda dzejnieka kā Skalbe latviešiem nebija toreiz un nav joprojām.

Turpmāk mazam ieskatam fragments no topošās grāmatas par šīs apbrīnojamās sievietes dzīvi. Tās nosaukums tikpat vienkāršs, cik skaists – “LIZETE”.

MEŽAPARKĀ

Legzdiņi, kādu laiku izmēģinājuši padzīvot savrup Lakstīgalu ielā, nu beidzot, Kārļa neatlaidīgo mājienu mudināti, tomēr izlēmuši pārcelties pie mums.

  • Vietas tak gana, sešas istabas, – Kārlis nespēj noslēpt prieku. Ilze ir viņa mīļā meita.
  • Tu gan varēji nebūt tik uzbāzīgs, – saku, vērodama vīra vaibstus. Nevēlos viņu sadusmot, tomēr esmu iemācījusies neslēpt arī savas domas ģimenes jautājumos.
  • Kā – uzbāzīgs? Ko tad es tādu sliktu darīju? – Kārlis brīnās.
  • Vai tev tiešām diendienā jāstutē tas garais ceļa gabals līdz Gaisa tiltam, lai satiktos ar jaunajiem? Tu domā, viņi jūtas briesmīgi pagodināti, ka tēvs ik mīļu brīdi viņus apciemo? Un nepietiek jau ar to vien! Domā, es nezinu, kas tos daudzos sveicienus ar ekspresi Legzdiņiem ik pārvakarus sūta?
  • Zete, kas tev uznācis? Ilze tak ir mana meita!
  • Bet katram cilvēkam ir arī sava personīgā dzīve. Ilze ir pieaugusi, viņai ir sava ģimene. Tāda pārvarīga mīlestība var taču kļūt apgrūtinoša. Padomā, ko lai saka Roberts!
    Viņš sadusmojas, tas skaidri nojaušams. Tomēr Kārļa labā īpašība ir tā, ka viņš prot atzīt savas kļūdas, tālab pēc brīža sadrūmušais vaigs atkal noskaidrojas.
  • Paklau, vai tiešām tu, mammiņ, domā, ka mani apmeklējumi jaunajiem varētu būt par traucēkli?
    Man atkal Kārļa mazliet žēl. Pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi pie domām, ka tieši žēlums ir jūtas, kuras no manas puses tiektin tiecas uz Kārli. Kā dzīvē viss mainās! Nu ja – katram gadalaikam savs. Ilūzijas, kas apvij ģimenes dzīvi, es tomēr neesmu gatava sagraut, jo viņš tāpat ir zaudējis pārāk daudz.
  • Tu jau gribi tikai to labāko. Un Ilze nekad nav sūdzējusies, tā ka viss ir kārtībā. Roberts piekritis, ka viņi pārcelsies pie mums uz Mežaparku. Tu vienmēr esi bijis labs tēvs, Kārli.
  • Toties Ģiģis no mums jo diena, jo atkāpjas nostāk.
    Par to esmu daudz galvu lauzījusi. Un raudājusi. Tikai tas neko nemaina.
  • Kaut ko laikam esam palaiduši garām nepamanītu. Kaut ko netīšām pazaudējuši. Daudziem vecākiem tā gadās. Mēs neviens neesam ideāls.
  • Tu esi. Mīļā Zete, es bieži domāju…
    Atmetu ar roku, pārtraukdama viņa liekvārdību. Kopš kura laika jaukais vārdiņš ,,mīļā” man šķiet lieks? Bet mūsu dēls Jānis, kopš bērnības saukts par Ģiģi, ir kā no cita kaula taisīts. Vai tas ir iemesls bēdām vai varbūt, gluži pretēji, priekam? Dzīve taču turpinās, gan tā noliks visus un visu savās vietās.
    Nav ilgi, kopš esam no Rīgas centra pārvākušies uz mājvietu Mātera ielā 9 – jaukā, klusā Mežaparka dzīvoklī karaskolas kapteiņa Luca savrupnamā. Mūsu daļā ir sešas mājīgas istabas, kurās gana vietas gan mums ar Kārli, gan Ilzes ģimenei. Nepaiet ilgs laiks, kad saprotu – lēmums dzīvot kopā bijis pareizs, Legzdiņi ir ideāli kaimiņi. Par Ilzi nebrīnos, mūsu starpā arvien valdījusi laba saskaņa, un nu kļūst skaidri redzams, ka arī znots Roberts ir jaukākais puisis, kādu vien iespējams iedomāties sev blakus ikdienā. Kad Ilze kādudien pastāsta par janvāra sākumā gaidāmo mazuli, Kārlis nespēj valdīt aizkustinājuma asaras:
  • Meitiņ, es būšu pats laimīgākais vectēvs! Kā man patīk mazi bērni!
    Nezin kāpēc sirdī sāpīgi iesmeldzas. Pasargi Dievs, es taču neskaužu savas meitas laimi!
  • Mamm, un ko tu teiksi? Kāpēc tu izskaties tik savādi nopietna?
  • Pēkšņi ienāca prātā laiks, kad es gaidīju jūs abus ar Jāni. Toreiz viss notika pavisam citādāk…
    Runājot lūkojos uz Kārli, bet viņš, seju aizgriezis, skatās ārā pa logu. Pakausis spītīgi pelēks. Acu, kuras ļautos sarunai, nav.
  • Un? – Ilze nesaprašanā jautā. Viņa nezina. Nekad neesam par tādām lietām runājušas. Klusums spiež pie zemes. Arī vārdu pēkšņi vairs nav, tikai spīvs sāļums acīs. Kārlis joprojām veras logā. Kādam taču jāturpina labi iesāktais, lai meita nepārprastu mūsu klusēšanu.
  • Ir tik savādi iedomāties, ka kļūšu par vecomāti. Jūs, bērni, esat izauguši, mēs ar tēvu paliekam veci. Dzīve strauji iet uz galu. Un to vislabāk cilvēks saprot, skatoties uz saviem lielajiem bērniem. Tāpēc arī tās skumjas.
    Kā lai citādi paskaidroju klātesošajiem savas asaras?
  • Nu ko tu, mammīt? Tev taču vēl ne piecdesmit nav, kas tas par vecumu? Un tēvam arī līdz sešdesmit gadu jubilejai vēl krietnu brīdi jāgaida. Spēka gadi!
    Dzīve Mežaparkā ir patiešām tuvu idillei. Atvasara šogad padevusies īpaši dāsna, saulainas dienas lutināt lutina ar krāsainu lapu ņirboņu debesīs un netālā ezera vilnīšu maigo čaboņu pie kājām. Pati apkārtne dziedē dvēseli un aicina ik rītu no jauna apjūsmot Dieva doto pasauli. Spēcīgās priežu smaržas dēļ, kura viļņiem plūst iekšā pa atvērto guļamistabas logu, jūtos kā apskurbusi. Pateicībā ievelku to dziļi krūtīs un jūtos jauna un spirgta, itin kā manī kopā ar rūgteno, silto skuju smaržu ielītu dzīvības spēks. Būšu vecmāmiņa! Vai tā nav patiesa laime un vislielākais prieks?

Inguna Bauere,
pedagoģijas maģistre, žurnāliste, literāte,
speciāli “Mežaparks. Pirmā dārzu pilsēta Eiropā”

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība

  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2

Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība
  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2
Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv