Marta Alberinga ( 1909.27.VII – 2005.6.XII)

Klusajā Adventes laikā ir pienākusi sēru vēsts no Valmieras – tur Mūžīgajā mierā aizgājusi mūsu ilggadējā Mežaparka iedzīvotāja, ievērojamā spāņu deju dejotāja Marta Alberinga, kura, būdama latviete, bija bezgala iemīļojusi šīs tālās, saulainās zemes mūziku un straujos dejas ritmus. Līdz mūža beigām viņa katru dienu kavējās atmiņās par savu mākslai veltīto un piedzīvojumiem bagāto mūžu, uzstājās radiopārraidēs, tikās ar preses pārstāvjiem un saviem draugiem.

Atceros kādu decembra dienu pirms dažiem gadiem, kad Mežaparka Attīstības biedrība rīkoja tikšanos ar mākslinieci. Viņa ienāca zālē stalta, tērpusies košajā spānietes tērpā, rokās nesdama Adventes vainagu ar degošām svecēm. Viņa nesen bija atgriezusies no brauciena pa savu sapņu zemi Spāniju un atradās vēl pārdzīvotā ceļojuma iespaidā. Sarīkojuma noslēgumā viņa ar jauneklīgu vijīgumu, sitot kastaņetes, nodejoja vienu no ugunīgajām spāņu dejām, kuru bija dejojusi ilgus gadus uz dažādām skatuvēm.

Mīlestība uz deju Martai Alberingai sākās jau bērnībā, redzot toreiz ievērojamās baletdejotājas Elvīras Rones priekšnesumu Valmierā. Drīz pēc tam Marta sāka mācīties Rīgā un apmeklēja baletskolu. Vēlāk meitene mācījās klasisko baletu pie kādas itālietes, tad Fjodorovas baletskolā. Kad Harijs Plūcis nodibināja valsts baletskolu, Marta nolēma pēc vasaras brīvdienām tur iestāties, bet, kad viņa rudenī atgriezās Rīgā, jau bija par vēlu: visas vietas aizpildītas, un meitenei toreiz kļuva tik skumji, ka gribējās mesties Daugavā. Tad radās iespēja mācīties Beatrises Vīgneres studijā, kura, ievērojusi savas audzēknes temperamentīgo un neatlaidīgo dabu, ieteica viņai pievērsties tieši spāņu dejām. Sākumā Marta šo priekšlikumu pieņēma bez lielas intereses, bet, pamazām apgūstot flamenko, tango un aizraujošos spāņu deju ritmus, viņa pakļāvās to burvībai. Rezultāts bija lielisks, – jau pēc diviem gadiem kritiķi atzina, ka viņai ir liels talants.

1937.gadā Marta Alberinga devās uz Franciju, lai mācītos pie slavenajiem spāņu deju pasniedzējiem Vinsenta Eskudero, Terezīnas un Deherēras. Tomēr jaunajai dejotājai visu laiku bija jārēķinās ar naudas problēmām, tādēļ viņa dzīvoja klosterī, pati pāršuva un pēc izjūtas uzlaboja Francijas veikalos pirktos lietotos tērpus, patstāvīgi iestudēja savas dejas. Viņai bija laba dzirde un dejas tehnika. Braucot transportlīdzekļos, viņa dažkārt domās par deju tā aizrāvās, ka sāka sist kājas dejas ritmā. Mācību laikā viņa bieži brauca ciemos uz Latviju, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, atgriezās mājās pavisam.

Martas Alberingas pirmais solodeju vakars notika 1940.gada 12.februārī Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu. Jaunās mākslinieces nodejotās spāņu dejas tā iespaidoja publiku, ka pēc koncerta daudzi uzskatīja dejotāju par īstu spānieti. Otrs deju vakars notika jau pēc divām nedēļām. Pēc tam sākās neskaitāmas viesizrādes tuvās un tālās vietās daudzu gadu garumā, prasot no mākslinieces lielu fizisko spēku un garīgo izturību.

Kara laikā māksliniece sniedza koncertus latviešu karavīriem frontē un viņai izveidojās draudzīgas attiecības ar Latvijā izvietotās spāņu Zilās divīzijas karavīriem, kuri viņu dievināja. Sajūsminātie spāņi viņas albūmā ierakstījuši daudzus jaukus komplimentus un dzejoļus.

Pēckara gados Marta Alberinga bija Liepājas muzikālā teātra soliste, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja, bet viņas vīrs Valfrīds Alberings spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. 1947.gadā māksliniece piedalījās estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur saņēma laureātes diplomu. Pēc atgriešanās Rīgā viņa sāka strādāt Latvijas Valsts filharmonijā. Sekoja uzstāšanās dažādās Padomju Savienības pilsētās, bet nekad neizdevās apmeklēt ārzemes. Arī pašu mājās tā laika komunistiskā režīma dīvaino uzskatu un aizdomīguma apstākļos divas reizes Martu Alberingu Maskavā noņēma no skatuves, jo modrie uzraugi domāja, ka viņa nelegāli atbēgusi no ārzemēm.

Tad mākslinieces dzīvē nāca jauns pagrieziens, jo reiz, uzstājoties Frunzē, Marta Alberinga sastapa slaveno pasaules tautu deju izpildītāju Mahmudu Esambajevu, kurš ar savu savdabīgo dejas stilu bija izsaucis publikas apbrīnu un sajūsmu daudzās pasaules valstīs. Mākslinieks, redzot Martas Alberingas uzstāšanos un augstu novērtēdams viņas dejas tehniku un mūzikas ritma izjūtu, lūdza dejotāju kļūt par viņa spāņu deju skolotāju. Viņu sadarbība ilga divus gadus, kopā uzstājoties uz ievērojamākajām tā laika skatuvēm visā plašajā valstī. Tad pēkšņi Marta Alberinga pārtrauca koncertdarbību un par šo dzīves periodu viņa stāsta grāmatā Likteņstāsti : ”… 1960.gadā pārbraucu atpakaļ Latvijā. Mamma bija smagi slima, es pēc tam viņu deviņus gadus uz gultas gulošu kopu, un mana dejas karjera bija beigusies. Mahmuds pēc tam vairākkārt brauca uz Rīgu un Jūrmalu ar solovakariem un vienmēr sūtīja man biļetes. Reiz koncerts bija Kolhoznieku namā, es nokavējos, jo briesmīgi lija. Jau gandrīz pusstunda pāri sākumam, eju ar draudzeni Elvīru iekšā foajē, administrators sarkans un nobijies skrien pretī: “ Marta, Marta, ātrāk, Mahmuds sēž ģērbtuvē un bez jums nesāk dejot. Direktors Šveiņiks pārskaities, ka bail!”

Ar to vēl nebija viss. Koncerts beidzās, Esambajevam nes puķes, viņš taisa savas parastās “špāses” ar apmetņa sviešanu puķu dāvinātājām zem kājām, bet tad aicina pārtraukt aplausus un saka : “ Neaplaudējiet man! Aplaudējiet manai dārgajai Martai, kas mani iemācīja dejot spāņu dejas! Jūs varat būt lepni, ka jums ir tādi spāņu dejotāji.” Es aiz kauna izmuku ārā.”

Kad 1995.gadā Alberingai veltīto izstādi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā apmeklēja spāņu dejotāji. Viņi bija bezgala iepriecināti, ka Latvijā mīt cilvēks, kurš visu savu dzīvi ir popularizējis viņu dejas un kastaņešu spēli. Nākošajā gadā sekoja Spānijas valdības ielūgums apmeklēt Spāniju. Šis bija Martas Alberingas pirmais ceļojums uz sen ilgoto sapņu zemi. Šo braucienu viņa uzskatīja par sava mūža lielāko balvu.

Tad mākslinieces dzīvē sekoja traģiski notikumi, jo viņas acu priekšā zagļi no dzīvokļa iznesa daļu no antikvārajiem mākslas priekšmetiem, kurus viņa kopā ar vīru bija sakrājusi savā garajā mūžā. Bija jāaiziet arī no mājas Visbijas prospektā 47, kur vairākkārt mainījās īpašnieki. Tas atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz mākslinieces veselību.

Domādama par lielās mākslas priekšmetu kolekcijas un arhīva likteni, Marta Alberinga savā 90 gadu jubilejā uzdāvināja gadiem krātās kolekcijas daļu Valmieras Novadpētniecības muzejam, bet pārējo – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam.

Māksliniece bija viena no vecākajām autobraucējām Latvijā, kura vadītājas tiesības ieguvusi pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā. Viņas leģendārā automašīna Pobeda, ar kuru izbraukātas malu malas un piedzīvoti gan uzjautrinoši mirkļi, gan ne visai patīkami gadījumi, tagad atrodas Rīgas Motoru muzejā.

Visa Martas Alberingas dzīve ir pagājusi nepārtrauktā darbā, mīlestībā uz mākslu, dzīvniekiem un putniem.

Viņas mūža darbs ir novērtēts ar Spānijas Goda ordeni, Latvijas augstāko apbalvojumu – Triju zvaigžņu ordeni un mūža stipendiju. Viņa ir savas dzimtās pilsētas Valmieras Goda pilsone, un viņas vārds ir ierakstīts Spānijas kultūras Goda grāmatā. Viņu ir gleznojuši ievērojami mākslinieki, un viņas dzīve iemūžināta grāmatās.

Būdama ticīgs cilvēks, māksliniece vienmēr apgalvoja, ka viņa nebaidās no Aizsaules ceļiem, jo tur viņu gaida viņas piederīgie. Cerēsim, ka nu viņi ir satikušies.

Saulcerīte Neilande

Mežaparka Attīstības biedrības avīze, “Mežaparks – Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā”

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība

  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2

Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv

Mežaparka Attīstības biedrība (MAB) ir dibināta 1997. gadā un savā darbībā balstās uz brīvprātīgo biedru principa. Biedrības ikdienas darbu nodrošina valde septiņu valdes locekļu sastāvā, kuru reizi gadā no sava vidus ievēlē biedrības biedri. Biedrībā laipni aicinām iestāties ikvienu, kam rūp līdzsvarota Mežaparka apkaimes attīstība un ar to cieši saistītā sava, šajā unikālajā apkaimē esošā īpašuma vērtības saglabāšana. Novērtējam ikviena Mežaparka iedzīvotāja iniciatīvu un ieceres, kā arī savu veltīto laiku un enerģiju šo ieceru īstenošanā. Biedrības darbībā vienmēr cenšamies salāgot Mežaparka iedzīvotāju izteiktos viedokļus, ekspertu ieteikumus un sadarbības attiecību nepieciešamību ar atbildīgajām Rīgas domes institūcijām.

Mežaparka Attīstības biedrība
  • Lībekas iela 27
  • 67518014; 26439557
  • mezaparks@gmail.com
  • Reģ. Nr. 40008030889
  • AS “SWEDBANK” LV76 HABA 0001 40J0 3774 2
Pieraksties jaunumiem

© 2024 Mežaparka Attīstības biedrība
Izstrāde verpejs.lv